Apmeklē!


 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Visas ziņas

116177

Erasmus+ projekta 5. mobilitāte Čehija
13.03.2020


      Šoreiz došanās projektā bija citādāka nekā parasti, jo pasaulē arvien plašāk izplatījās Covid – 19 vīruss. Pirms došanās aktivitātēs visu valstu koordinatoti izvērtēja situāciju un nolēma piedalīties, jo tā brīža situācija to pieļāva.

       Situāciju izvērtējām arī skolā un bērni ar vecākiem. Projekta dalībnieki iesniedza arī parakstītas lapas par savu veselības stāvokli. Projektā piedalījās dalībnieki no Polijas, Portugāles, Horvātijas, Latvijas, Čehijas, valstis, uz kurām nebija aizliegums ceļot, bet nepiedalījās Vācijas pārstāvji, jo šajā valstī situācija ar vīrusu bija nopietnāka.

      Pirmajā projekta dienā jaunieši prezentēja savus mājas darbus: prezentāciju par savu valsti, kultūru, pilsētu, skolu, kā arī demonstrēja video “Ko mēs esam iemācījušies no citām kultūrām”. Pēc tam jaunieši darbojās internacionālās grupās, kurās, pildot atraktīvus saliedēšanās uzdevumus, labāk iepzina viens otru. Turpinājumā jaunieši piedalījās orientēšanās spēlē pa pilsētu un multi kulti vakarā, kurā apguva dziesmas vācu un čehu valodā, kā arī baudīja brazīļu virtuves ēdienu.

      8.marta rītā Erasmus+ projekta "Brücken bauen" dalībnieki devās uz Lošticu, kas ir Olomoucas siera ražotnes centrs, kurā tiek ražots tikai šim reģionam raksturīgs siers. Šeit atrodas muzejs, kurā var iepazīt siera ražosšanu  no pirmsākumiem līdz  mūsdienām. Pēc tam jaunieši savas zināšanas padziļināja Oloumaucas dabaszinātņu izglītības centrā. Šajā rītā projekta meitenēm pārsteigumu sagādāja Kristaps, sveicot svētkos. 

      9.martā projekta dalībnieki apmeklēja skolu, kur jaunieši piedalījās mācību aktivitātēs, bet skolotāji tikās ar skolas direktoru. Pēc tam visi apmeklēja Plumlovas pili, kur iepazina tās vēsturi un darināja īpašus Lieldienu žagarus. Pēc tam Prostejovas pilsētas parkā tika iestādīts draudzības koks. Pēcpusdienā visi devās uz Prostejovas rātsnamu uz tikšanos ar pilsētas mēru, apskatīja skaisto simtgadīgo ēku, kura ir saglabājusies savā vēsturiskajā izskatā. Pēc tam jaunieši darbojās radošajās darbnīcās: cepa piparkūkas un krāsoja olas. Skolotāji strādāja savā darba grupā, izvērtēja paveikto projektā un plānoja turpmākos darbus.

      10.martā, no rīta visi apmeklēja 2.pasaules kara piemiņas vietu Viceremice un izstaigāja skaistās Javoričko stalaktītu alas. Pēc pusdienām tikās ar cilvēktiesību aizsardzības organizācijas ārzemnieku integrācijas centra darbiniekiem un bijušo Kenijas iedzīvotāju, kurš četrus gadus dzīvo Čehijā un ir fitnesa treneris. Pēc sarunas ar jauniešiem visi viņa vadībā kopā apguva zumbas soļus, kas visiem sagādāja patiesu prieku un jautrību. Dienas noslēgumā ar viktorīnas palīdzību izvērtējām projekta norisi, saņēmām sertifikātus par dalību projekta mobilitātē un kopā pavadījām neaizmirstamu vakaru.

      11.martā Polijas, Portugāles un Latvijas dalībnieki devās uz Prāgu, lai iepazītu pilsētas vēsturi un apskatītu ievērojamākās vietas, bet Horvātijas dalībnieki uz Vīni, lai dotos uz mājām.

Projekta dalībnieki par aktivitāti:

Renāte Estere Liepiņa: Kad man piedāvāja doties šajā programmā, es jau biju sajūsmā un manī valdīja patīkams satraukums. Šī bija mana pirmā reize dodoties Erasmus+ programmā, tāpēc biju pilnībā gatava izmantot visas iespējas, kādas man tiks sniegtas.
            Ļoti ātri un viegli sadraudzējos ar jauniešiem gan no Čehijas, gan Polijas, gan Horvātijas. Visi bija jauki, jautri un pretimnākoši, turklāt katrs īpašs un interesants savā veidā. No katra kaut ko varēja iemācīties un uzzināt.
      Man ļoti patika mana viesģimene. Tur es jutos kā mājās, bija jauki parunāt arī ar viesu-mammu, kura īsti nerunāja ne angliski, ne krieviski, ne vāciski, bet kaut kā mēs tikām cauri, un patiesībā mums arī sanāca kārtīgi iepazīties un pasmieties kopā.
Jau otrajā dienā mums bija savs draugu “bariņš”. Brīvajā laikā mēs vai nu gājām uz mūsu māju, vai arī pie viena cita puiša, lai spēlētu galda spēles, runātos utt. Manuprāt, šie pievakari bija arī mani mīļākie mirkļi, jo tieši tad izveidojās stiprākās draudzības saites.
Pati programma bija aizpildīta ar dažādām aktivitātēm un ekskursijām. Tās bija interesantas, izglītojošas un acu atverošas, taču vienīgais, kas man īsti negāja pie sirds, bija celšanās agri no rītiem.
Visgrūtākās, protams, bija atvadas. Laiks tik ātri pagāja... Pārāk ātri!
Pilnīgi noteikti šī nedēļa bija vislabākā nedēļa no 2020. gada. Lai gan gads ir nupat iesācies, ir grūti iedomāties, ka kaut kad vēl būs tik jauki un patīkami, kā bija šajā programmā. Pateicoties šīm pāris dienām, man tagad ir draugi no ārvalstīm, ar kuriem katru dienu sazinos - pat biežāk nekā ar draugiem no Latvijas. Ceru, ka kontakts nepazudīs un ka kaut kad mums vēl būs visiem iespēja tikties.
Liels paldies skolotājai Antrai Pārumai par iespēju iepazīt pasauli, kultūras un cilvēkus! Un, protams, paldies arī pārējiem skolēniem no Iecavas un Ilonai Grīnbergai par lielisko kompāniju, jautro un pozitīvo gaisotni!
 
Rēzija Meļķe:  Janvāra sākumā, kad uzzinājupar iepēju piedalīties projektā, bez liekas domāšanas piekritu : “Līdz martam taču vēl tālu...” Laiks līdz martam paskrēja ātri, stress sāka pieaugt, galvā visu laiku bija domas par to, vai es mācēšu komunicēt angliski, vai mana ģimene būs jauka, vai man tur patiks, vai nenožēlošu savu izvēli? Kad man uzrakstīja meitene, pie kuras dzīvoju, sapratu, ka man ar viņu ir tik daudz kā kopīga, stress par ģimeni palika mazāks, bet tāpat bija.         
Ātri pienāca diena, kad jau bijām ceļā uz lidostu, tad gan stress bija pamatīgs, ceļš arī likās tāls... nonākot galā Prostajov, man bija prieks redzēt, ka meitene Nikola mani sagaida ar smaidu sejā un atvērtām rokām. Ceļš ar viņu un viņas mammu mašīnā sākumā bija neērts, bet tad, kad piesēdāmies pie vakariņu galda, bija ļoti patīkama sajūta, ka šī ģimene ir tik jauka. Viņu mājās jutos mājīgi jau pirmajā mirklī.
Pirmajā dienā ar visiem citiem projekta dalībniekiem domāju, ka būšu kautrīga, bet ja godīgi, tad komunicēju vairāk nekā biju plānojusi. Visi bija ļoti draudzīgi, atsaucīgi, kas mani tiešām priecēja un ļāva vairāk atvērties. Tā arī ar katru dienu, katru vakaru iepazinos, sadraudzējos ar jauniem cilvēkiem.
Patika šī te iespēja, ko man sniedza. Priecājos, ka pati arī izmantoju un nelaidu vējā. Tie cilvēki, tā atmosfēra, kur atrados, atvēra mani, parādīja to, ka māku komunicēt. Visi citi projekta dalībnieki, skolēni bija tik jauki, tik draudzīgi.
Kas man nepatika? Man patika itin viss! Izņemot viena lieta... tas, ka laiks paskrēja tik ātri. Sākumā domāju, ka tā nedēļa vilksies mūžību, bet paskrēja tik ātri, ka pēc tam uz mājām pat negribēju, būtu bijusi ar mieru palikt vēl.
Mans guvums noteikti ir šie jaunie draugi no citām valstīm, ar kuriem varēju pavadīt burvīgu laiku. Liels, liels guvums bija iepazīt citu valsts kultūras, kā arī apskatīt Čehiju.
Vēlos pateikt lielu, lielu paldies, ka man tika dota šī burvīgā iespēja! Cerams, ka man būs iespēja kādreiz vēl satikt šos cilvēkus, ar kuriem sadraudzējos. Kā arī lielākais paldies Ilonai, Antrai, Renātei, Terēzai, Keitai, Matīsam un Kristapam, bez jums jau nekādīgi nebūtu izdevies šis piedzīvojums! :)
 
Terēza Tabea Druviņa: Parasti es neesmu īsti tā, kas iesaistās šāda veida projektā. Es pēc dabas esmu klusa un mierīga, tāpēc pārsvarā stāvu arī tā nostāk. Šoreiz šis laikam bija liktenīgi, ka man jāpiedalās,  jutos pagodināta par iespēju braukt un gūt pavisam jaunu pieredzi.
Protams, ka viss sākas ar sava veida uzdevumiem, kuri ir jāveic pirms, tas ir, mājas darbi. Mūsu gadījumā tas bija video un prezentācija. Prezentāciju sadalījām pa mazām grupiņām, diezgan ātri izveidojām, šķita vieglāk, ar video filmēšanu jau radās nelielas problēmas, bet ar tām arī visi kopīgi tikām galā.
Šī brīža situācija pasaulē nav viegla un visiem tas ir liels pārbaudījums. Kaut gan, šķita, ka tas man varētu sabojāt visu braucienu, par kuru es jau ilgi priecājos, bet beigās viss bija kārtībā un es drīkstēju braukt.
Es esmu lidojusi jau diezgan bieži un tā nebija man pirmā reize, tik un tā es biju satraukusies no tā, kas mani sagaida pēc nosēšanās. Mēs ielidojām un mūs laipni sagaidīja un kopā ar pārējiem devāmies  stundu braucienā uz pilsētu, kurā dzīvojām. Mūs sagaidīja jaunieši, pie kuriem dzīvojām to laiku un devāmies pie tiem uz mājām, katrs uz savu. Likās, ka būs sarežģīti iejusties ģimenē, jo likās neparasta situācija, kura man kā tāda bija pirmo reizi, bet tā nebūt nebija, jau pirmajā vakarā bija atvērta saruna ar meitenes vecākiem un brāli. Sekojošās dienas bija sagatavota programma, kura, manuprāt, bija ļoti interesanta un varēja iepazīties ar jauniešiem tuvāk un gūt jaunus draugus. Laiks pagāja ļoti ātri un nevarēja pat acis pamirkšķināt, kad jau bija jābrauc mājās. Pēdējais vakars bija visgrūtākais, kas lija pat asaras, jo nevien negribēja šķirties, dīvaini, ka tāds cilvēks kā es, kurš parasti ir nostāk visam un kuram vajag ilgāku laiku, lai slēgtu draudzības bija tādas pašas emocijas kā apkārtesošajiem.
Gribas pateikt lielu paldies, ka man bija šāda veida iespēja piedalīties šajā projektā un es noteikti visiem, kuriem arī piedāvā šādu iespēju izmantot to! Tās ir vienreizējas atmiņas. Es neticēju, bet arī es ieguvu jaunus draugus, iepazinos ar jauniem cilvēkiem, uzlaboju savas valodas prasmes, kas arī ir šī projekta mērķis. Noteikti ar nepacietību gaidīšu jauniešus maijā, kad tie ieradīsies Latvijā.
 
Keita Mole: Dzirdot  vārdus, ka es varēšu braukt projektā,  es sajutos ļoti laimīga un pagodināta, jo es mīlu piedaīties šādos projektos un ne visiem tiek piedāvātas šādas iespējas.
Pirms došanās uz Čehuju vajadzēja sagatavoties. Vajadzēja izpildīt mājas darbus- izveidot prezentāciju un uzfilmēt video. Mēs visu darījām kopā. Video es biju aktrise. Veidojot šos mājas darbus mēs (latvieši) vairāk satuvinājāmies, es kārtīgi izsmējos, iemācījos labāk tēlot kameras priekšā un labi mest ar tāfelēs lupatu (viens no video kadriem). Pirms projekta es jutos ļoti labi, neņemot vērā to, ka man daudz cilvēki uzdeva jautājumus un pārmeta par to, ka es ceļošu COVID 19 izplatīšanās laikā. Es zināju to, ka man šāda iespēja dzīvē tiek dota tikai vienreiz un, ka es neļaušu nekādam vīrusam sevi apturēt. Galvenais ievērot higēnu un drošību - tad viss būs labi.
Par pašu Čehiju un tās piedzīvojumiem es varu runāt daudz un dikti. Projekta laikā es jutos ļoti labi, es pat teiktu lieliski. Es esmu cilvēks, kuram nepatīk bezdarbība, tapec šie projekti ir pilnīgi kā radīti man. Mēs visu laiku kaut ko darījām, gājām kaut kur, vēlu vakarā bijām mājās. Katru dienu es smaidīju un biju priecīga. Man viss likās ļoti interesanti - pati valsts, pilsētiņa utt.. Pēc šādas aktīvas laika pavadīšanas ir ļoti grūti atgriezties ikdienas rutīnā. Vēl grūtāk ir sēdēt mājās karantīnā.
No šī projekta es esmu ieguvusi patiešām daudz. Es esmu ieguvusi jaunu pieredzi, paplašinājusi savu redzesloku, pilveidojusi savas valodas, komunikācijas un socializēšanās prasmes un, protams, ieguvusi jaunus un tuvus draugus. Draugi un jauni sakari ir, manuprāt, pats vērtīgākais, ko var šādos projektos iegūt. Krieviem ir teiciens ‘’не имей сто рублей, а имей сто друзей’’, kurš perfekti atbilst šai situācijai.
Kas man patika, kas nepatika? Man tik tiešām patika viss. Man ir grūti nosaukt kaut ko, kas būtu bijis ļoti riebīgs vai nepatīkams. Vienīgais, kas man nepatika bija mūžīgā paranoja par vīrusu, bet bez tās nevarēja iztikt.
Kopumā es varu teikt to, ka šis projekts ir bijis mans pats spožākais 2020. gada notikums (līdz šim). Es esmu ļoti pateicīga par iespēju tajā piedalīties. Šī gada maijā bija paredzēts, ka projets noslēdzas pie mums Latvijā, un es ļoti ceru, ka es varēšu kādu uzņemt pie sevis un, ka šis pasākums būs iespējams, jo neviens nezin, cik ilgi vīruss vēl ‘’uzdarbosies’’. Man viss ļoti patika. Ja man prasītu, vai ir vērts piedalīties, es viennozīmīgi saku- JĀ. Manuprāt, šī ir labākā iespēja, kuru skola var dot un tā obligāti ir jāizmanto.
Matīss Sisenis:  Šī bija mana pirmā pieredze šāda veida projektā. Kad man paziņoja, ka esmu pieņemts projektā, es biju patīkami uztraukts un pārsteigts, jo nezināju ko sagaidīt. Sagatavošanās darbi pirms braukšanas bija ļoti interesanti, ar daudz negulētām naktīm, jo man bija jāmontē video priekš projekta, kas tāpat netika izmantots, bet es nesūdzos, jo tā bija laba pieredze man.
Dažās dienas pirms braukšnas es pat nebiju uztraukts, kad man jautāja, vai man vecāki piekrīt un vai es pats esmu ar mieru braukt, dēļ pasaulē notiekošās situāciju ar vīrusu.
Kad ieradāmies Čehijas lidostā es uzreiz atpazinu cilvēku, pie kā es palieku nākošās dienas un es zināju, ka man ar to cilvēku būs labs kontakts, jo bijām jau pirms nedēļas atraduši viens otru sociālajos tīklos un noskaidrojuši, ka esam sportisti, un tas jau paskaidro, ka mums kopīgas intereses ir un būs.
Visu palikšanas laiku es labi iedzīvojos jaunajā ģimenē, iepazinu viņu tradicionālos ēdienus un iepazinu kultūru, kas ļoti neatšķiras no latviešiem. Protams, es arī izbaudīju ikdienas aktivitātes, ko bija sagatavojuši čehu jaunieši. Visspožāk es atcerēšos pēdējo vakaru, kad sporta hallē bija ballīte, kurā mēs varējām katrs parunāt un izdejoties ar katru projekta dalībnieku.
Un pēdējā diena protams bija vissmagākā, jo es biju labi sapazinies ar cilvēkiem, kas mani uzņēma. Es ieguvu tiešām jaunus labus draugus, kas ir gatavi ar mums tikties vēlreiz pēc iespējas ātrāk. Es esmu ieguvis ļoti labu pieredzi un tiešām attīstijis savas angļu valodas zināšanas nevaru sagaidīt, kad šie jaunieši ieradīsies Latvijā!
 
Kristaps Dzenuševs: Nesen mēs bijām projektā Čehijā. Es biju viens no tiem, kurš pārstāvēja Latviju, mūsu skolu. Sākumā es biju ļoti satraukts pirms mēs lidojām uz turieni, jo es līdz pēdējai nedēļai nezināju, kur es palieku, kā arī var teik,t ka pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu.
Projekts kopumā man ļoti patika. Es domāju tas ir tāpēc, ka man paveicās ar biedru, kurš mani uzņēma. Gandrīz uzreiz pēc satikšanas mēs jau atradām kopīgu valodu. Sākumā biju satraukts kā būs ar angļu valodu bet beigās viss bija labi. Nebija tik traki, kā domāju. Runājot par visām ekskursijām man viss patika. Tomēr es domāju, ka būtu labāk, ja viss būtu vairāk orientēts uz jauniešiem. Es par kaut kādām fiziskām aktivitātēm vai kaut ko tādu. Es nesaku ka muzeji un alas ir slikti, tomēr personiski man kā jaunietim prasījās kas cits.
Ieguvu, protams, iespaidu par Čehiju. Mamma tajā ģimenē, kurā es paliku,man katru dienu centās pagatavot čehu tradicionālos ēdienus. Es biju salīdzinoši šokēts, kad uzzināju, ka kaut kas līdzīgs gulašam ir viņu tradicionāls ēdiens. Ģimene bija ļoti jauka! Martins, pie kura es dzīvoju, vienmēr man prasīja, vai tas nesagādās man problēmas, pat arī lietām, kuras nebija atkarīgs no mums, piemēram, autobuss kavējās un viņš prasīja, vai nesagādās problēmas “bišķīt" pagaidīt . Tā kā mēs abi esam muzikanti, mēs norunājām, ka kādu dienu mēs ierakstīsim kopā dziesmu. Tas nebūs drīz,  tomēr tas varētu būt kā pamats būt labiem draugiem vai iemesls satikties kaut kad vēlreiz.
Paldies par iespēju piedalīties šajā projektā. 
 
Projekta koordinatore A. Pāruma 
 
Ielādēju...



      Atpakaļ

 

 

 Ieskaties skolas galerijās!

 Spied uz attēla!

 

 

 

 

Uzdod jautājumus!

 

 



Kalendārs
<< Aprīlis 2021 >>
POTCPSSv
1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930